MUZEJS

Teicēju Žaņa Ābeles un Līnas Kuģes muzejs "Kadiķi"

Dzīvesstāsts

Piedzīvots I un II pasaules karš

/fragmenti no Līnas Kuģes stāsta Aucē 1996.gadā, ko intervijā pierakstīja Dz.Rama un D.Kalmane/

Rīteļos kalpu mājā ir dzimis mans brālis Žanis un es arī. Brālis ir dzimis 1908. gadā, un es 1910. gadā. Mans tēvs tur par kalpu dzīvojis. Bet bēgļos izbēdzām no Stūru muižas. Nu un bērnu atmiņas man palikušas tikai tik daudz... Es jau bijusi aplam čakla meitene. Tad es vēl no mazām dieniņām atminu, ka sēdēju vecaimātei klēpī. Vecāmāte jau bij tā vācēja. Māte gāja muižas darbos cītīgi. Tāda gaiša plīts bija. Nebija nekādu durtiņu, nekā, bet liela plīts mute un tik gaiši kurējās, tādi smuki smalki žagari. Vecāmāte bāza ik pa brītiņam iekšā un mēs dziedājām.

Pienāca četrpadsmitais gads

Tad bij tas bēgļu gads. Un tad man ir atmiņā, ka mēs braucām tajos bēgļos. Tikko vāciets nāca iekšā, tad nu... krievs atšāvās... Ta jau mēs dzīvojām Rīgā. Bijām visu Vidzemi izklīduši. Tos Ziemassvētkus četrpadsmitajā gadā nosvētījām Siguldā. Atminu vēl, tāda gaŗa istaba, ar kamīnu tai vienā stūrī. Tur tai kamīnā tēvs bij nogādājis tādu trijkājīti-grāpīts virsū, un var izvārīt kaut ko ēst.Un tad mēs no Siguldas bijām nolēmuši tūlīt pēc tiem Ziemassvētkiem celties pāri uz Rīgu. Torņkalnā mans tēva brālis bija ar savu māju. Aizbrauca pie brāļa un, lai arī visa māja, bet viņam vietas nav. Nav neviena lieka istaba. Nav ne zirdziņam vieta, it nekā. Dzelzceļš gāja starp onkuļa un starp to Kūma māju. Uz vienām liekajām sliedēm, kur negāja vilciens, tur stāvēja atvaļinātu karavīru vagoni. Un tad mēs ar vecomāti.. tēvs pataisīja tādu kā kanniņu - stīpiņu iekš bleķa bundžas. Mēs gājām katru pusdienas laiku un tie kaŗavīri, kurš nebij savu katliņu izēdis, tas ielēja mums tai kanniņā. Kad kādreiz gadījās tādas garšīgas zupas, tad jau bij mums ēšana - vai! vai! vai! Atminu, neviena zupa nebij tik garšīga, kā tādu mazu, mazu zivtiņu zupa.Tad vienreiz atminu, tai kaŗa laikā, ka vecāmāte gāja ar to kanniņu un es līdzi kā tāda pauna. Paiet mums garām divi virsnieki. Bet mēs nācām jau atpakaļ ar to kanniņu, bijām samakšķerējušas, ko tur nu mums tie kaŗavīri iedod. Nācām atpakaļ. Tie virsnieki aiziet mums garām. Tā apstājas, griežas atpakaļ un iedod man 15 kapeikas. 15 sudraba kapeikas! Un es taču tik laimīga, ka nu ir mana nauda. Torņkalnā bij vēl tāds laukumiņš, un aiz tā laukuma - krievu blindāžas. Blindāžas - tāda liela, gara ar velēnām aplikta koka celtne, ar maziem lodziņiem, kur plinti var izbāzt. Tāda būšana tur bij. Tur dzīvojuši krievu kaŗavīri. Nu un ienāk no rīta toreiz tāds virsnieks un saka, ka vācieši nāks iekšā un būs apšaudīšanās. Lai mēs no tās mājās vācāmies ārā. Nu, mēs, kā tādi muļķīši sakrāvām visu, nu tēvs, māte sakrāva visu savu manību, cik jau nu bija. Sakŗaujam un braucam. Nebijām izbraukuši vēl ne 10 vai 15 metriņu no tās mājas uz dzelzceļa pusi, sāka šaut tie krievi no blindāžām. Ne tur bij kādi vācieši, it nekā. Ar visām lodēm. Nu tēvs uzsauc - krītiet gar zemi! Es palieku tupot, un tik bļauju, un bļauju. Tēvs atskrien, paķer mani un pa visām lodēm aiznes uz dzelzceļa malu. Tur bij izrakņāta tā mala. Un zirgs stāv ar visu vezumu. Un nevienu neķer lode. Māte bij aizstājusies aiz tā vezuma. Mana vecāmāte, tā bij iegulusies tur tai kartupeļu vadziņā. Un tā apšaude varbūt vilkās 10 minūtes. Sākām celties visi augšā, un vecāmāte vairs nekust. Tā bij nošauta. Un nebij neviena lode ķērusi ne zirgu, ne vezumu, ne mūs kādu, tikai manu vecomāti. Galviņā bij lode trāpījusi un beigta pagalam mana vecāmāte bij. 

Tikko vecāmāte bija nobēŗota, aprakta, nobērota... Nu to kapu... es vēl tagad atceros, - māte bij nostājusies, notupusies uz to kapa malu, un man tā lielākā baile bija, ka māte neiekrīt tai kapā līdz ar to vecomāti. Kad vecāmāte bija nobērota, ta sākām rīkoties. Tad nokāva to cūciņu, to sivēniņu un taisījāmies uz māju. Jo vācietis bij ienācis, vairs nekādi kaŗi nevarēja būt, ko tad mums Rīgā vairs dzīvot. Ko mums Rīgā vairs nīkt? Tad krāvām atkal savas mantiņas un braucām uz māju. Tāds burumburums, ka vai die, kad izbraucām tajos bēgļos. Nu es jau priecīga biju, ka nu dabūs vizināties. Nu kā tad, tas taču tāds neredzēts dārgums, ka dabūs vizināties ar zirgu.

No spēlēšanas tie traļļi iegāja galvā

Toreiz cilvēki prata priecāties. Taču nebija ne tādu dzeramo, nekā. Izdancojās, izgāja rotaļās visvisādās. Un tur mēs sākām ar Žani iemācīties dancot. Mums tie traļļi no tās spēlēšanas iegāja galvā. Vakaros, ka no skolas bijām pārgājuši mājās un izmācījušies, sukājām dancot. Visas tādas dejas, kādas tagad ne sapnī nevar iedomāties. Galvenais bij valsis, tad polka. Tad bij lēlenderis. Tad bij padispaņ, tad bij padikāters, diksītis, ta bij Gailītis, Sudmaliņas, vai dieviņ. Un visas taču mums bij jāiemācās. Mēs taču bijām bērni, kas nepratām neko. Visi soļi bij jāiemācās. Bet mēs dīdījāmies pa tumsu, mums nevajdzēja nekādu gaismekli. Tēvam, mātei jau tā lampiņa dedza kāda nebūt, nekāda spožā lampa, bet nu toreiz jau cilvēki bij pieticīgi. Šiten tā pagāja Cieceres gadi.

Mātes pūru iztukšoja čigāni

Māte kādreiz cilāja savu pūru, tad tur bija, ko redzēt. Kādas segas viņa bij izaudusi, un kādus galdautus, dvieļus. Segas pat - bij tādos rakstos izaustas, ka nevarēja ticēt, ka uz vienkāršām stellītēm šitādus rakstus var izdarināt. Un visu to viņas pūru iztukšoja čigāni. Tad jau bijām kā jaunsaimnieki Ciecerē. Un tur iebrauca čigāni, mums zirdziņa vairs nebija, to bij vācieši paņēmuši. Čigāns piedāvāja tādu četru gadu ķēvi - nu jauna ķēve, smuka. Naudiņas nebija, kā jau bēgļiem. Čigāns ir ar mieru, lai tikai dod kaut ko pretī. Māte atvēra savu pūra lādi. Izkrāva visu savu pūru par to ķēvi, par, to saucamo, ķēvi. Nu jau būtu pietiekoši, bet ieraudzīja pie sienas to pulksteni - vēl to! Nu tā zirdziņa vajadzēja, izkrāva visu, un čigāns paņēma. Palikām pliki. Tikai ar ķēvi. Nu, un tā ķēve bij pilnīgi nelietojama. Četru gadu. Tēvs domāja, ka viņu iemācīs. Bet viņa spēra un koda. Tēvs kādi divi vai trīs gadi samocījās, bet viņa nelabojās. Un dabūja atdot čigānam. Tad beidzot dabūja iemainīt tādu grūsnu ķēvīti. Maza bij, bet tā mēs vadājāmies šurp no Cieceres te uz Ķeveli. Sākumā dzīvojām muižas zālē, vēlāk tēvs izlozēja zemes gabalu. Nu un tā mēs sākām uz to kalniņu dzīvot. Pirmie salātiņi, kurus iestādīja, bij knapi dzīvi.Sāka viss paaugtUztaisīja otru ēciņu, uztaisīja šķūni. Un es zinu, cik dikti māte skopi dzīvoja. Toreiz jau nedzēra kafijas, kā šajos laikos. Bija četri ēdieni, ko no rītiem fiksi varēja izvārīt - putra, biezputra vai ķiļķeni jeb studzenis. Toreiz tādu miltu biezputriņu sauca pa studzeni. Visu vārīja tikai ar vājpienu. Putru ar vājpienu, ķiļķenus ar vājpienu. Neteiksim, ka dzīvojām pilnīgi bez pavalga. Jo cūciņu nokāva katru gadu uz Ziemassvētkiem. uz Ziemassvētkiem. Un tāpat bij cepta gaļa tādos kumāsiņos uz biezputras. Biezputru jau atvārīja ar to pašu vājpienu. Tāpat māte prata izvārīt dikti garšīgu skābu putru. Un pa to nedēļu to sakrāto sviestiņu un tās oliņas, cik vistiņas dēja, visu stiepa uz Auci uz tirgu. Nevienu olu nesita ne pie tādiem ķilķeniem, ne paši ēdām. Jo bija tie lati jākrāj.

No bērnu dienām sadancojušies

Žanis, mans brālis, iestājās aizsargos. Tas skrēja savās šaušanās, tas skrēja visur kur, tas jau bij sabiedrisks cilvēks, bet es jau paliku pie mājas. Žanis tas jau gāja uz ballēm. Vienreiz pa vasaru mēs abi gājām. Vairāk nē. Jo es nezinu, varbūt, ka brālis to neizprata, bet es redzēju, ka mātei tie pāra lati no maciņa jādod ārā. Nu, latu jau tikai maksāja biļete, bet ja mēs abi gājām, tas bij divi lati mātei. Un tā kā mēs ar brāli bijām, jāsaka, no bērnu dienām sadancojušies, dancojām to pirmo valsi mēs abi divi. Pēc skolas beigšanas, kamēr dzīvoju mājā, man bij tie laimīgākie gadi. Bezrūpīgi. Ko māte lika, to darīju. Ko māte deva ēst, to paēdu. Nedzīvojām jau mēs nekā bagāti. Dzīvojām jau mēs diezgan pieticīgi, trūcīgi, bet bada jau nebija. Zemīte sāka iekopties, paauga labībiņa labi.

Tad sākās tās nelaimes, ka nāca precinieki

Pirmais, tas kaimiņš, atnāca Vasarassvētkos. Māte ar brāli bij aizbraukuši ciemā, mēs ar tēvu bijām mājā. Atnāca lielais Kuģis. Es biju savā istabā. Man jau viņš tāds nepatīkams cilvēks bij no laika gala, es jau nemaz tur ārā negāju. Ko viņš ar to tēvu runāja, es nezinu. Bij jādzen lopiņi ganos, kad ir pulkstens trīs, mēs ejam dzīt ganos. Nāk Kuģis mums līdz. Toreiz jau viņš vēl neskaitījā Kuģis, ta jau viņš vēl bij Kuģevics. Nu un viņš nāk līdz. Tas tēvs tik pagājis tā bišķi tālāk. Tā šis izsaka man to bildinājumu - vai viņš var cerēt ar mani kādreiz kopā dzīvot un ko visu. Un es viņam tā diezgan strupi un skarbi pateicu-nemūžam. Un kaut jel šitais-nemūžam, būtu palicis mans pirmais un pēdējais vārds. Bet tad sāka.. No tiem Kuģiem viņš aizgāja projām. Un ta sāka nākt tās žēlastības vēstules un tā tās žēlastības vēstules nāca divi gadi, kad apgriezos uz rinķī. Un laikam arī Dieva pirksts bija, kad es pati to izpelnījos. Atkal tas Kuģis vienreiz bij atnācis uz mūsu māju. Nezinu, kā viņš tentero projām, es pa virtuves logu noskatos, es teicu - es nezinu, kas tā par traku meitu būs, kas pie šiten tāda ies. Māte saka - nespļauj bļodā, ka tev pašai tā putra nav jāizstrebj. Un kā tad! Skaties, pagāja gadi un strēbu to putru. Tas taču bija likteņa pirksts. Man rakstīja bez sava gala. Katru nedēļu nāca tāda rozā vēstule. Teica jau apkārtējie - viņš ir gaužām slinks. Nu, nekas, es būšu čaklāka, patecēšu vairāk. Un tā apņēmos. Gāju ar. Tikai aiz žēlsirdības, ne jau aiz mīlestības. 

Atkal bēgļu gaitās

Par savu laulības dzīvi, par tām divdesmitpiecu gadu mokām es nestāstīšu, tur nav nekā burvīga, bet sākšu par šito lietu. Izbraucām, ka mums vairāk nebija tajā vezumiņā, kā tikai sasviestas kādas nebūt drēbeles. Vairāk mums nebij līdzi, ne ēdama, nekā. Sajūdza abus zirgus tais vienos ratos, un, brīnums, tādu grāpeli bij taču paņēmis. Ko likt tajā grāpelī varīt mums nebij. Un tā mēs klīdām. Pirmo nakti gulējām tādos Miešķos. Tur bij bēgļu pilns. Pilna tā virtuve. Bet tas saimnieks jau atvēlēja. Tā virtuve bij pilna ar cilvēkiem, atvēlēja tas saimnieks, ienāca un teica - aizeita - uz to grīdu visiem bij jāguļ - aizeita tur un tur, tur ir rudzu salmi, ņemat un atnesat. Tad uznāca tāds sniegains, tāds sniegputenis. Lopi neēduši, paši ar neko. Atkal iebraucām vienās mājās. Bēgļu viss pilns, it nekur nav, kur palikties. Tad tas saimnieks vai saimniece bij ierādījuši tādu mazu bunkurīti. Tad mēs ar tiem bērniem saspiedāmies cits pie cita stāvus. Stāvus pagulējām to nakti. Lopi palika laukā, gosniņas piesietas pie ratiem. Neēdušas. Un sniegs snieg. Tādi bij toreiz bēgļu laiki.

Nāca krievu ķēde

Nāca tā krievu ķēde un šauj tikai. Tur taču it nekā nebij, ko šaut, bet tikai šauj. Nu labi, ka es tai kartupeļu bedrē. Tās lodes gāja pāri tā ka džinkst, tā ka džinkst. Un kas uz klaja lauka! Tā kartupeļu bedre bij pašā meža maliņā. Bet tās lodes gāja man pāri tā, ka džinkst vien. No tām krievu ķēdēm, viņi teica, tie mani paziņas, ka tur nav daudz ko bīties, jo tur ir zēni. Tādi zēni no 15 gadu, kas nezin, kā lode svilpo. Manā priekšā nostājas tāds jauns zēns, tieši tāds jauns zēniņš. Un viņš paskatās uz mani. Man jau šaujamais ir rokā un kurš nu mēs pirmais spiedīsim. Bet viņš aizgrūda cieti tās vībotnes un aizgāja. Viņš teica - neiznāca mums nekāda sadursme, un tā es paliku dzīvs un esmu dzīvs vēl šodien. Tā viņš teica. 

Bunkurīšos/būcenīšos

46-tā gadā tas bija, kad mani vīra brālis, tas vidējais, un mans brālītis, mani bij ietaisījuši tādā siltā bunkurīti. Un otrs bunkurīts priekš lopiņiem. Un es biju tikusi pie siltuma tagad. Kaut arī zemļankā, bet tomēr siltumā. Un vienu nakti, kad nu bijām visi tagad tai bunkurītī apguluši, nu klauvēja pie durvīm. Toreiz jau slēgts nekas nebija, toreiz jau laupītāji nestaigāja apkārt tā, kā tagad. Nu un ieradās divi plintaini cilvēki. Nu es jau viņus, tos plintainos, diezgan labu pazinu no tiem laikiem. Un viens palika pie durvīm ar visu šauteni, otrs ienāca. Mēs aizdedzām uguni, ienāca ar karti un pētīja, kuŗā vietiņā viņi tagad atrodas. Atzīmēja tur tai kartī, kur mūsu bunkurītis. Ta viņi zināja, uz kuŗu pusi viņiem jāiet un uz kuŗu pusi viņi dosies. No rīta mans vīrs saka, lai nu es eju pieteikt, ka tādi te ir iegriezušies. Es teicu - nē, es neiešu. Ja tev vajag, tad ej. Bet viņš bij diezgan bailīgs, no visas pasaules, jāsaka, visiem kungiem locījās. Viņš negāja, un es negāju. Un tā mums palika viņi tādi aizejoši un nezināmi. Bet kaimiņos viņi bij piegājuši un vai nu prasījuši ēst, nezinu, kādā veidā, un atkal šitā bij teikuši - lai nu paziņo. Un bija paziņots. Un viņas visas trīs sievietes - māte un divas meitas, pieauguši cilvēki, viņas jau paņēma un uz gadiem ietupināja. Tad, kad...nu ja, 50. gadā, tad bija tai Priedaišu bunkurītī tas aplenkums. Tur bija leģionāri tai Priedaišu bunkurītī dzīvojuši visu ziemu, gandrīz visu ziemu. Un nebija atrasti... Toreiz kāds varas vīrs, tas teica - taisni brīnums, kā viņi tur varēja nodzīvot. Es, cik tur medīdams esmu gājis, un nekādu pēdu. Tur taču ietaisīts tāds slavens bunkurs. Viņiem bijusi apkure. Dūmi gājuši par vienu koka virsu ārā. Dzīvoja taču no 45-tā gada, kad viņi tur bija salasījušies diezgan liels bars to leģionāru un bunkuri izbūvējuši. Un arī - taču laikam spiegs kāds viņu starpā radies, kas viņus nodeva. Citādi jau nebūtu atklāti. Vēlāk cilvēki teica - viņi pārāk droši uzvedušies. Jau pārģērbušies privātās drēbēs un staigājuši, jāsaka, dažs labs uz balli. Un taču starp tiem gadījās arī kāds, kas viņus nodeva. To jau es dzirdēju, mūsu māja jau nebij nekur aiz kalniem, kad bija tā šaudīšanās. Bija gan aplenkuši, kas tur nu, tie vietējie istrebīķeļi. Bet nekā, tie visi dabūja ciest. Jo viņi jau bunkurā bruņoti cilvēki. Un tad bij izsaukts karaspēks. Nu pret pārspēku jau nu nevarēja cīnīties. Un i tad nebij tikuši klāt ātrāk, kamēr uzspridzinājuši to bunkuru. Tad vēlāk cilvēki gājuši skatīties, un atraduši tur tikai, jāsaka, mirstīgo atliekas. Un tad pēc šitās šaudīšanās, tas bunkurs bij izšauts, tur vairāk nekā nebija. It kā tagad kaut kāds ir radies, kas par to Priedaišu bunkuru kaut ko zin, bet nu tas pēc milzīgiem gadiem.

Sākās tie kolhozi


Un tā tais siltajos būcenīšos mēs nodzīvojām līdz pat 49. gadam. Bet tad laikam mans mērs bija pills un tad es atstāju visu. Tad sākās tie kolhozi. Lopi bij visi jāaizved projām. Zirgus aizveda projām. Trīs govis aizveda projām. Vienu govi tikai drīkstēja paturēt. Paturēju vienu govi. Kad gāju tai kolhozā, ta zināju, ka tādās Laustu mājās ir istabas ēka un vēl šķūnis, ka tur tukšs, saimnieku nav. Es apģērbos, un ar to, kas mugurā, aizgāju uz Laustiem. Tur nebija nekā. Bet bija vismaz istaba, bija plīts, bija grīda un logi. Un ko man vairāk vajag. Pat divas istabas. Tā priekšējā istaba bija tāda paplosīta no kara, bet dibinsitaba pavisam laba. Man taču vairāk nekā nevajag. Sameklēju dēļus. Uzkalu sev to gultu. Nopļāvu sienu, ko likt iekšā. Man jau nebij ne deķu līdz, itin nekā, tā kā stāvu. Bet kaut kā jau izgulēties cilvēks var. Kur, vasaras laiks. Pienāca pavasaris, ta bij jāiet bietes ravēt. Ravējām bietes. Visus vasaras darbus darījām, kas jau nu bija jādara. Ravējām trīs sievas no tā mūsu apgabala, mums viens gabals bij nodots. Ravējām tā kā cilvēki, ka ravē, nevis kaut kā. Bet, kā vajag ravēt.

Man jau ir gājis raibi, pavisam briesmīgi. Sēklas man nebij, ko kartupeļus stādīt, griezu cik smalki varēdama. Kamēr nu man tos sīkos kartupelīšus saule ir sažāvējusi, maz man palika, kas sadīga. Bet tie, kas sadīga, izauga jau labi. Tas bij ziemā vienīgais uzturs. Cūciņu dabūju nokaut, jo nebija jau, ko dot ēst. Kamēr bij tie kartupeļi, tikām tā.

Nostrādāju 9 gadi un biju dikti apmierināta un laimīga. Cik tonnas bija mani pleci iznēsājuši, to neviens nevar aprēķināt, pa visiem tiem 9 gadiem.

Un tā es atkal ar savu mīļo brāli sarunāju.. Viņš teica - nu beidz vienreiz šito mocīšanos. Nāc, mana māja ir pietiekoši liela, nāc pie manis un sāc iet lauku darbos.

Nu labi. Sarunāju tā, aizbraucu uz to tēva māju. Nu tur jau biju izaugusi un laimīgas dienas pavadījusi, bet nu jau vairs nebija ne tēva, ne mātes. Brālis taču bij saimnieks un es biju kalps. Nebij jau vairs tas, kas kādreiz bijis. Nu un sāku iet tai dārzniecībā. Nu, un to jūs nevarat neviens ticēt, kad es teikšu, ka dārzniecībā nopelnīju - tad jau sāka maksāt ik mēnesi to peļņu. Pieci rubuļi pa mēnesi. Un, kas toreiz bij pieci rubuļi? 


Dziesmas, pasakas, mīklas, rotaļas ir aizraušanās, kas pārgāja no vecākiem un vecvecākiem uz Līnu, viņas brāli Žani, un tālāk uz pēcnācējiem.

Folkloras pētnieku Zinātniskā ekspedīcija 1964.gadā



1987.gadā miris Žanis Ābele. 

Līna Kuģe mirusi 2000.gadā Aucē, apglabāta Lielauces kapos līdzās tēvam, mātei un brālim Žanim.

"Labāk savā zemē padzert ūdeni no vecas vāzes, nekā tālā svešā malā medu ēst no zelta trauka": es to esmu piedzīvojis /Ž.Ābele/

Žanis ar dēliem
Žanis ar dēliem

Sieviete ir vīrieša laime. Visa daiļa gludinatāja un līdzinatāja: gari mati, vaiņags ap galvu, sakta pie krūts un garīgi attīstīta ir bijusi un paliks vīriešu ideāls! Nīsti dīkdienību un attīsti mīlestību uz darbu. Mācies izcīnīt dzīves cīņu līdz galam. Uzvaru gūst tikai tas, kas līdz galam izturēs!

/Ž.Ābele raksta savai mazmeitai 1971.gadā/

Mīlestību visvairāk nest ir uzticēts sievietei. Tā aijā to kā baltu padebesi, kas visu dara gaišu! 

/Ž.Ābele/

"Kadiķi"

Laimīgā 13. loze

Atnācām uz Ķeveli

Un tā mēs atnācām uz Ķeveli. Toreiz jau kari bij gājuši ar visādiem bermontiem, ar visādiem lieliniekiem, -kādas tikai kara gaitas nebij nākušas pāri, vācieši un visi. Bet mājas bija bez izdauzītiem logiem, bez saplēstām plītīm. Kad atbraucām no bēgļiem, tad vēl tēvs aizbrauca uz veco kalpu mājām un atrada savu trauku skapi, galdiņu, gultu pat atrada. Nu toreiz jau gultas nebija tādas, kā tagad - līdz zemei. Ta jau bija gruntīgas koka gultas ar pamatīgām kājām, tā kā bērni var pagultē paslēpties. Kad atnācām šite uz Ķeveli, ta pirmo gadu atkal bij visa tā kopējā būšana, visa tā komūna. Te jau nekā nebija. Bij jādzīvo vēl no tiem pašiem Cieceres rudziem. Kamēr mans tēvs iekopa savu kalniņu, mums ierādīja dzīvesvietu Ķevelē muižas zālē. Un tā klēts rūme bija tai pašā zālē. Bet mums jau nekā nebij no tās labības. It nekas tur neizauga. Ta jau pietika rūmes. Un atkal zālē mums nāca tie dancotāji par svētkiem. Visa Ķevele. Atkal - kur tad citur padēsies. Pie tā tiltiņa, tur bij kungs iestādījis tādas fazānu eglītes.

Izlozēja mans tēvs 13.numuru

Jaunsaimnieki, kuriem tika muižas labās zemes, tie jau tūlīt sāka, jāteic, dzīvot tā kā cilvēki. Bet tie, kas tais atmatās, tais nomalītēs, tiem gāja grūti. Tie ar nabadzību vien sitās. Izlozēja mans tēvs 13. numuru. 13. numurs bija iezīmēts netālu no muižas, bet nu tāds atpalicis kalniņš, kuru kungs bij ņēmis tā kā apmežot. Kuģos skaitījās tā kalpu māja, un tad tai muižā tur tas kalniņš, to jau bij sākuši apstādīt ar eglītēm. Un pie grāvja bij fazānu laukums. Nu tas esot bijis kungu pastaigu ceļš. Vispār tāds atpalicis muižas pleķis. To jau tik redzēja, kad sāka dzīvot un iedzīvoties. Tos pirmos miezīšus, ko iesējām, kaut kā taču iekarpīja tai zemītē, lai kaut kas izaugtu. Tie bija sprīdi gari. Ar pāris graudiņiem galā. Nu tie jaunsaimnieki, kuriem tās grunts zemes gar muižu, tie tūlīt cēlās ar lielu švunku. Bet pirmais no visiem būvētājiem bij mans tēvs. Jo viņš bij laimīgs, ka ir ticis pats pie savas zemes. Pats kungs, pats saimnieks.

Tad bij dabūjis no mežsarga to malkas zīmi, bij izcirtis. Toreiz jau laikam jaunsaimniekiem tos meža materiālus deva pa velti, viņš pirmo uzcēla pirtiņu. Un ta no tās pašas malkas viņš pats uztaisīja pirtiņu. Ta jau citi smējās - he, he, lai tikai Ābele taisa savu pirti uz riteņiem, drīz būs jābrauc nost. Bet kamēr mans tēvs dzīvoja, viņš uz savu pleķīti dzīvoja un nomira. Un tā viņš sāka vest tikai materiālus.

Pirmo mājiņu mums cēla Štubis, ta es atminu, ka bij jāmaksā kaut kādi pieci tūkstoši. Runāja par pieciem tūkstošiem. Vai tie bij rubuļi, vai lati. Lati jau toreiz nebija. Laikam rubuļi bij. Un tad tas Štubis atsūtīja mums kā celtniekus trīs zēnus. Nu tādi 16-17 gadu zēni, kas tur tēsa baļķīšus un mūrēja, un visu ko darīja. Manam tēvam jau bij dikti ražīgs tas kalniņš ar akmeņiem. Tēvs tik veda akmeņus klāt, un tie zēni tik mūrēja. Ar kaļķiem, toreiz ar kaļķiem, tādi cementi nebija. Kaļķus un granti tēvs pieveda, un uzmūrēja no akmeņiem tādu augstu, augstu pamatu, jo vajadzēja tiem lopiņiem. Nu un tai kūts vienā galā mums bija dzīves vietiņa. Vienu istabu izbūvēja. Nu tā, ar logu, ar grīdu, visu, kā vajag. Un to mēs visu tā veicām.

Nu un tad bij uzcelts jau jumts un viss pataisīts, tas bij pašā, pašā vēlā rudenī. Krāsns jau uzmūrēta. Māte bij izcepusi tādus rausīšus, kā toreiz teica - sklandu raušus. Bij izcepusi jau tai jaunajā krāsnī. Un tā telpa bija silta un tik mājīga. Un tad bij pārvākuši visas gultiņas, visu pārvadājuši. Tad sākām dzīvot savā jaunsaimniecībā. Un cik tad bija jauki, un cik tad bija silti. Tā mēs sākām tur dzīvot.

Sāka viss paaugt. I uztaisīja otru ēciņu. Uztaisīja tūlīt šķūni. Nebija no tiem lielajiem šķūņiem kā dažam labam, kuri cēla tādus četrpantīgus šķūņus. Mums bij šķūnim katrā galā viena panta un tad tas vidus posmiņš, kur to mašīni iebraukt. Bet pašiem savs šķūnis, pašiem sava būšana, viss pie vietas, nebij vairs jāved no muižas nekas. Tas bija liels atspaids. Un sākām domāt pa to istabu, kad bija tas šķūnis uztaisīts. Tā katru gadu pa vienai ēciņai.

Es 1926. gadā beidzu sesto klasi. Un tad sāka celt to jauno māju. Nu un tad jau likās tā kā pazuduši esam tai lielajā telpā. Katrs savā stūrī. Žanim bij tā stūra istabiņa un man bij tā lielā istaba, saucamā. Tad jau nu tos mūrus gan mūrēja meistari. To maizes krāsni, i visu. To podiņu krāsni nemaz neiemūrēja, tikai plīti, plīts krāsni. Tad atminu, ka vienā tādā aukstā dienā. Nu redz, kā jau jauna māja, un kas tad tur nu bija - guļbaļķi vien, tikai pa starpām ar to sūniņu. Vienā tādā dikti salīgā ziemas rītā māte teica - nu ir jākur maizes krāsns, lai būtu siltums. Ta iekūra maizes krāsni, ta jau bij visa mājiņa atkal silta.

/no Līnas Kuģes atmiņām/

Es vispār neciešu pilsētas. Ai, cik daudz pilsētas kultūra ir nogremdējusi dvēseļu. Cik daudz vecāku acis naktīs ir raudājušas par saviem auklējumiem pilsētu dēļ. Un teikšu Tev: Bēdz no ielas un lūkojies zvaigznēs..." /Ž.Ābele/

"Tā ir laime, ka cilvēkam ir atmiņas" /L.Kuģe/

"Manas durvis nav slēgtas nevienam labam cilvēkam." /Ž.Ābele/

Projekts "Teicēju Žaņa Ābeles un Līnas Kuģes folkloras materiālu izpēte un apkopojums" tapis sadarbībā ar Valsts kultūrkapitāla fonda un Auces pilsētas pārvaldes atbalstu.


Folkloras materiālu apkopojums pilnā redakcijā atrodas pie muzeja idejas autores Mairas Ķikures. Muzeja durvis tiks atvērtas 2022.gada rudenī par godu "Kadiķu" saimniecības 100. gada dienai!